一個陌生女人的來信

Kad pazīstamais romānu rakstnieks R. agri no rīta pēc trīs dienu atspirdzinoša izbrauciena kalnos atgriezās Vīnē un stacijā nopirka avīzi, viņš, tikko pārlaidis skatienu datumam, atcerējās, ka šodien ir viņa dzimšanas diena. Četrdesmit pirmā, viņš ātri aprēķināja, un šī atziņa viņu ne iepriecināja, ne sāpināja. Pavirši viņš pāršķirstīja čaukstošās avīzes lapas un ar taksometru aizbrauca uz savu dzīvokli. Sulainis paziņoja, ka viņa prombūtnes laikā bijuši divi apmeklētāji un daži telefona zvani, un uz paplātes atnesa sakrājušos pastu. Kūtri viņš pārlūkoja sūtījumus, atplēsa dažas aploksnes, kuru sūtītāji viņu ieinteresēja; vēstuli ar svešu rokrakstu, kas likās pārāk apjomīga, viņš pagaidām atbīdīja malā. Tikmēr bija pasniegta tēja; viņš ērti atlaidās atpūtas krēslā, vēlreiz pāršķirstīja avīzi un dažus iespieddarbus, tad aizsmēķēja cigāru un beidzot paņēma atlikto vēstuli.

著名小說家R.在山裡作了三天令人神清氣爽的遠足，一大早回到維也納，在火車站買了一份報紙，目光剛掃過日期，便想起今天是他的生日。第四十一個生日了，他很快想道，這一發現既沒讓他高興，也沒讓他難過。他匆匆翻了翻沙沙作響的報紙，便搭一輛計程車回到寓所。僕人稟報說，他不在的這幾天有兩位客人來訪，還有幾通電話，隨後用托盤把積攢下來的信件送了上來。他漫不經心地看了看這些來件，拆開了幾個因寄信人而引起他興趣的信封；有一封信字跡陌生，看上去又太厚，他便暫且推到一邊。這時茶已端了上來，他舒舒服服地靠在扶手椅裡，又把報紙和幾份印刷品翻了一遍，然後點上一支雪茄，這才伸手去拿那封擱在一旁的信。

Tās bija apmēram divi duči steigā aprakstītu lapu svešā, nemierīgā sievietes rokrakstā – drīzāk manuskripts nekā vēstule. Neviļus viņš vēlreiz aptaustīja aploksni, vai tajā nav palikusi aizmirsta kāda pavadvēstule. Taču aploksne bija tukša, un uz tās, tāpat kā uz pašām lapām, nebija ne sūtītāja adreses, ne paraksta. Dīvaini, viņš nodomāja un atkal paņēma vēstuli rokā. „Tev, kas mani nekad neesi pazinis“, augšā bija rakstīts kā uzruna, kā virsraksts. Izbrīnīts viņš apstājās: vai tas bija domāts viņam vai kādam sapņos izdomātam cilvēkam? Viņa ziņkāre pēkšņi bija pamodusies. Un viņš sāka lasīt:

那是大約兩打匆匆寫成的信紙，出自一個陌生女人之手，字跡凌亂不安，與其說是一封信，不如說是一部手稿。他不由得又摸了摸信封，看看裡面是否落下了什麼附信。可是信封是空的，和信紙本身一樣，既沒有寄信人地址，也沒有署名。奇怪，他想，又把信拿在手裡。「致你，從來不認識我的你」，信的上端這樣寫著，像是稱呼，又像是標題。他驚訝地停了下來：這是寫給他的，還是寫給一個夢中人的？他的好奇心一下子被喚醒了。於是他開始讀信：

*

*

Mans bērns vakar nomira – trīs dienas un trīs naktis es cīnījos ar nāvi par šo mazo, trauslo dzīvību, četrdesmit stundas es sēdēju pie viņa gultas, kamēr gripa kratīja drudzī viņa nabaga karsto ķermenīti. Es liku kaut ko vēsu uz viņa kvēlojošās pieres, es dienu un nakti turēju viņa nemierīgās mazās rociņas. Trešajā vakarā es saļimu. Manas acis vairs neizturēja, tās aizvērās, man pašai to nemanot. Trīs vai četras stundas es nogulēju uz cietā krēsla, un tikmēr nāve viņu paņēma. Tagad viņš tur guļ, mīļais, nabaga zēns, savā šaurajā bērnu gultiņā, tieši tāds, kāds nomira; tikai acis viņam aizvēra, viņa gudrās, tumšās acis, rokas viņam salika uz baltā krekliņa, un četras sveces augstu deg četros gultas stūros. Es neuzdrošinos paskatīties, neuzdrošinos pakustēties, jo, kad tās plīvo, sveces, pār viņa seju un aizvērto muti slīd ēnas, un tad ir tā, it kā viņa vaibsti kustētos, un es varētu domāt, ka viņš nav miris, ka viņš atkal pamodīsies un ar savu skanīgo balsi pateiks man kaut ko bērnišķīgi maigu. Bet es zinu, viņš ir miris, es vairs negribu skatīties, lai vēlreiz necerētu, lai vēlreiz nepiedzīvotu vilšanos. Es zinu, es zinu, mans bērns vakar nomira – tagad man pasaulē esi palicis tikai Tu, tikai Tu, kas par mani neko nezini, kas tikmēr neko nenojauzdams spēlējies vai vieglprātīgi rotaļājies ar lietām un cilvēkiem. Tikai Tu, kas mani nekad neesi pazinis un ko es vienmēr esmu mīlējusi.

我的孩子昨天死了——三天三夜，我為這條幼小、嬌弱的生命同死神搏鬥，流感使他那可憐的、滾燙的身子在高燒中顫抖，我在他床邊坐了四十個小時。我把冷毛巾敷在他發燙的額頭上，日日夜夜握著他那雙不安的小手。第三天晚上，我垮了。我的眼睛再也撐不住，不知不覺就闔上了。我在硬椅子上睡了三四個鐘頭，就在這時，死神把他帶走了。現在他躺在那裡，這個可愛的、可憐的男孩，躺在他窄小的童床上，和他死去時一模一樣；只是人們闔上了他的眼睛，他那雙聰慧的、烏黑的眼睛，把他的雙手交疊在白襯衫上，四支蠟燭在床的四角高高燃著。我不敢朝那邊看，不敢動一動，因為蠟燭一搖曳，影子就從他的臉上和緊閉的嘴上掠過，那時就好像他的面容在動，我會以為他沒有死，他會重新醒來，用他清脆的聲音對我說些孩子氣的溫柔話。可是我知道，他死了，我不願再朝那邊看，免得再一次心存希望，再一次失望。我知道，我知道，我的孩子昨天死了——如今世上我只有你了，只有你，你對我一無所知，你此刻也許正無憂無慮地玩樂，或是同世間的事物和人們調笑。只有你，你從來不認識我，而我卻一直愛著你。